Nesen publicēts Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Tamāras Čapetas viedoklis Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) lietās C‑409/24, C‑410/24 un C‑411/24. Lai gan Tiesas nolēmums vēl nav publicēts, ir svarīgi par šo lietu būtību sniegt informāciju jau tagad, jo nolēmums var ietekmēt nodokļa likmju piemērošanu viesnīcu nozares sniegtajiem pakalpojumiem jau tuvākajā nākotnē.
Kāda ir strīda būtība?
Tā kā visās trīs lietās iesniedzēji ir Vācijā reģistrēti komersanti, kuri darbojas viesnīcu nozarē un konkrētie apstākļi un Tiesai uzdotie jautājumi ir ļoti līdzīgi, Tiesa lietu izskatīšanu ir apvienojusi.
Vācijas PVN normas paredz, ka izmitināšanai viesnīcā piemēro samazināto PVN likmi, bet papildpakalpojumiem (piemēram, brokastis, autostāvvietas pakalpojumi) piemēro standarta likmi, pat ja tie ir saistīti ar izmitināšanu.
Jautājums, uz kuru Tiesai tuvākajā nākotnē šajās lietās būs jāsniedz atbilde, ir par to, vai PVN direktīvas1 24. panta 1. punkts2 un 98. panta 1. un 2. punkts3 kopsakarā ar tās III pielikuma 12. punktu4 jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru izmitināšanas pakalpojumu sniedzējiem ir pienākums aplikt ar nodokli pakalpojumus ar pamatlikmi atsevišķi no īstermiņa izmitināšanas, kurai tiek piemērota samazināta PVN likme, pat ja šie pakalpojumi ir papildpakalpojumi, ka saistīti ar šo īstermiņa izmitināšanu
Šobrīd sīkāk informēsim par Tiesas ģenerāladvokātes Tamāras Čapetas viedokli šajā jautājumā.
Faktiskie lietu apstākļi
Lietā C‑409/24 komercsabiedrība pārvaldīja viesnīcu un restorānu, kur viesnīcas viesi papildus izmitināšanai varēja saņemt arī brokastis, par kurām tika iekasēta atsevišķa maksa 4,50 EUR, ja viesis bija izvēlējies tikai istabu. Viesnīcai un restorānam bija arī sava autostāvvieta, kuru varēja izmantot bez maksas. Komercsabiedrība piemēroja samazināto PVN likmi visiem sniegtajiem pakalpojumiem, kam nepiekrita nodokļu administrācija, kas veica papildus nodokļa uzrēķinu, par brokastīm un autostāvvietu aprēķinot PVN pēc 19% pamatlikmes, nevis samazinātās 7% likmes. Līdzīgi lietas apstākļi bija arī lietā C‑410/24, kur Vācijā reģistrēta komercsabiedrība tiesājās ar nodokļu administrāciju par to, ka tā atteicās piekrist samazināto 7% PVN likmi piemērot ne tikai izmitināšanas pakalpojumiem, bet arī viesu nama ēdināšanas pakalpojumiem, pamatojoties uz EST spriedumu Stadium Amsterdam lietā C-463/16.
Stadium Amsterdam lietā Tiesa nolēma, ka direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka vienotam pakalpojumam, kāds ir aplūkots pamatlietā un ko veido divas dažādas sastāvdaļas, no kurām viena ir galvenā, bet otra – papildelements, kam, ja tās tiktu sniegtas atsevišķi, tiktu uzliktas dažādas PVN likmes, ir jāuzliek viena PVN likme, kas piemērojama šim vienotajam pakalpojumam un kas tiek noteikta atkarībā no galvenās sastāvdaļas, un tas tā ir arī tad, ja var tikt identificēta katras sastāvdaļas cena, kas veido patērētāja maksāto kopējo cenu, lai varētu saņemt šo pakalpojumu.
Trešajā apvienotajā lietā C‑411/24 viesnīcu apsaimniekotāji viesiem piedāvāja ne tikai izmitināšanas pakalpojumus, bet arī autostāvvietas, bez atsevišķas samaksas, kā arī bezvadu vietējo interneta tīklu (Wi‑Fi) un iespēju izmantot fitnesa iekārtas. Par papildus sniegtajiem pakalpojumiem atsevišķs rēķins netika izrakstīts. Autostāvvietu nodrošināšanu viesnīcu apsaimniekotāji uzskatīja par izmitināšanas papildpakalpojumu, kam piemēro samazinātu nodokļa likmi, bet nodokļu administrācija šādam viedoklim nepiekrita, uzskatot arī Wi‑Fi tīkla, autostāvvietu, fitnesa iekārtu nodrošināšanas pakalpojumam ir piemērojama nodokļa pamatlikme.
Ko nosaka PVN direktīva?
Direktīvas 96. pantā noteikts, ka standarta nodokļa likme ir piemērojama visiem darījumiem, izņemot atkāpes, savukārt 98. pantā noteikts, ka samazinātās nodokļa likmes var piemērot tikai konkrētiem darījumiem, kas uzskaitīti direktīvas III pielikumā, kura 12. punktā noteikts, ka samazinātā likme var tikt piemērota izmitināšanas pakalpojumiem viesnīcās un līdzīgās iestādēs. Tātad direktīva neparedz samazinātās likmes piemērošanu ēdināšanai vai autostāvvietu izmantošanas pakalpojumiem. Minētā III pielikuma 14. punktā ir noteikts, ka samazināto PVN likmi var piemērot sporta telpu un inventāra izmantošanai.
Ģenerāladvokātes viedoklis un argumentācija
Ģenerāladvokātes ieskatā Tiesai uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka direktīvai nav pretrunā tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru izmitināšanas iestādēm (viesnīcām) tādi pakalpojumi kā brokastis ir jāapliek ar nodokli ar pamatlikmi atsevišķi no īstermiņa izmitināšanas, kam tiek piemērota samazināta likme, pat ja tie ir atkarīgi pakalpojumi un tie ir šīs īstermiņa izmitināšanas papildpakalpojumi.
Sniedzot viedokli šajās lietās Ģenerāladvokāte atzīmē, ka ne visi lietās minētie pakalpojumi ietilpst PVN direktīvas darbības jomā, jo ar nodokli apliek tikai tos pakalpojumus, kas sniegti “par atlīdzību”. Daži pakalpojumi lietā C‑411/24, piemēram, autostāvvieta, Wi-Fi vai piekļuve SPA, tika piedāvāti bez maksas, un tādējādi tie nebūtu uzskatāmi par ar nodokli apliekamiem darījumiem. Līdz ar to lietu analīzē Ģenerāladvokāte fokuss tika vērsts uz ēdināšanas pakalpojumiem, kur atlīdzība bija skaidri identificēta (lieta C-410/24).
Ģenerāladvokāte norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūrā nostiprināto principu gadījumā, ja papildpakalpojums ir cieši saistīts ar galveno pakalpojumu, tam parasti piemēro galvenā pakalpojuma PVN režīmu. Tomēr pastāv arī ierobežojums, proti, direktīva pieļauj samazinātās likmes piemērošanu tikai skaidri definētiem darījumiem, līdz ar to dalībvalstis var samazināto likmi atļaut piemērot tikai izmitināšanas pakalpojumiem, ja dalībvalstis ir izmantojušas šādu izvēles iespēju. Ja Vācija ir izvēlējusies nepiemērot samazināto nodokļa likmi fitnesa centra pakalpojumam, tai ir tiesības samazināto likmi piemērot tikai izmitināšanai, nevis citiem papildpakalpojumiem.
Spriedums Stadion Amsterdam lietā konkrētajā situācijā ģenerāladvokātes ieskatā nav piemērojams, jo Stadion Amsterdam lietā sniegtos pakalpojumus PVN piemērošanai uzskatīja par vienotu pakalpojumu (stadiona ekskursija + muzejs), jo ekskursijas un muzeja apmeklējumu patērētājs uztver par nedalāmu pakalpojumu, savukārt viesu izmitināšana un brokastis nav nedalāms pakalpojums, jo viesnīcas bieži vien piedāvā tos kā atsevišķus pakalpojumus un tāpēc valsts var noteikt atšķirīgas PVN likmes.
Vācijas likumdevējs ir skaidri definējis, ka samazinātā likme attiecas tikai uz izmitināšanu, nevis uz brokastīm, Wi-Fi, autostāvvietu u.c. papildpakalpojumiem un šī pieeja atbilst nodokļu neitralitātes principam, kas nozīmē to, ka PVN sistēma nepieļauj diskrimināciju starp uzņēmumiem, kas sniedz vienādus pakalpojumus. Piemēram, ja brokastīm viesnīcās būtu samazināta likme, restorāni un kafejnīcas būtu nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar viesnīcām un viesu namiem, kas piedāvā tādus pašus pakalpojumus, tāpēc Vācijas pieeja nodrošina neitralitāti.
Tātad Ģenerāladvokātes viedoklis balstīts uz principu, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība selektīvi piemērot samazinātās nodokļa likmes, it īpaši gadījumos, ja pakalpojumu kopums ietver vairākus pakalpojumus, ko komersanti klientiem piedāvā atsevišķi, tātad tie ir nodalāmi. Ģenerāladvokātes ieskatā Vācijas tiesību akti konkrētajā situācijā veicina fiskālo neitralitāti, novēršot nepamatotas priekšrocības viesnīcām salīdzinājumā ar citiem līdzīgu pakalpojumu sniedzējiem.
Latvijas prakse un sprieduma ietekme uz viesnīcu nozari
Latvijas PVN likuma 42. panta desmitajā daļā noteikts, ka nodokļa samazināto likmi 12% apmērā piemēro izmitināšanas pakalpojumiem tūristu mītnēs.
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sagatavotajā metodiskajā materiālā “Pazīmes vienota pakalpojuma noteikšanai”5 skaidrots, ka PVN piemērošana atšķirsies gadījumā, ja patērētājs būs iegādājies pakalpojumu, kurā piemēram ietilpst naktsmītne un brokastis, vai ja patērētājs būs iegādājies tikai naktsmītni, bet uz vietas izvēlēsies arī brokastis. Pirmajā gadījumā VID ieskatā visam pakalpojumam ir piemērojama 12 % likme, savukārt otrajā gadījumā samazinātā 12% likme ir piemērojama tikai izmitināšanas pakalpojumam, bet ēdināšanas pakalpojumam jāpiemēro 21% PVN likme.
Ja Tiesas spriedums būs identisks ģenerāladvokātes viedoklim, viesnīcu nozarei Latvijā varētu būt jāpārskata līdzšinējā prakse PVN likmju piemērošanā papildus pakalpojumiem. Pie tam šāds Tiesas nolēmums var kalpot par precedentu vēlmei mainīt PVN piemērošanas praksi ne tikai viesnīcu, bet arī citu nozaru sniegtiem papildus pakalpojumiem. Šis atzinums stiprina dalībvalstu iespējas noteikt PVN likmes konkrētiem pakalpojumiem saliktā darījuma ietvaros, atbalstot uzskatu, ka papildu pakalpojumus var aplikt ar nodokli neatkarīgi.
Atsauces:
1 Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu
2 Pantā noteikts, ka pakalpojumu sniegšana” ir jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.
3 Pantā noteikts, ka: 1. Dalībvalstis var piemērot vienu vai divas samazinātas likmes; 2. samazinātas likmes piemēro tikai tādu kategoriju preču piegādei vai tādu kategoriju pakalpojumu sniegšanai, kas minēti III pielikumā.
4 III pielikuma 12. punktā noteikts, ka samazināto likmi var piemērot izmitināšanai, ko nodrošina viesnīcas un līdzīgi uzņēmumi, tostarp izmitināšana brīvdienās un vietu izīrēšana tūristu nometnēs un dzīvojamo piekabju stāvvietu izīrēšana.
5 Sk. Metodiskais materiāls Pazīmes vienota pakalpojuma noteikšanai
Kontakti
