Starptautisko uzņēmumu grupu ikdienā transfertcenu korekciju rēķini ir plaši izmantots instruments, lai nodrošinātu, ka peļņas sadalījums starp grupas uzņēmumiem atbilst tirgus nosacījumiem un transfertcenu politikai. Tomēr tieši šādi korekciju rēķini praksē bieži rada būtiskākos nodokļu riskus, īpaši situācijās, kad korekcijas skar vairākus pārskata periodus, samazina Latvijas uzņēmuma peļņu vai nav pietiekami detalizēti pamatoti pēc ekonomiskās būtības. Šī tēma tika padziļināti apspriesta pēc PwC iniciatīvas rīkotajās apaļā galda diskusijās ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kuru mērķis ir risināt svarīgus ar transfertcenu normatīvo aktu piemērošanu saistītus jautājumus un sniegt nodokļu maksātājiem lielāku noteiktību praktiskos jautājumos.
Praksē visbiežāk sastopami trīs transfertcenu korekciju veidi:
- Pakalpojumu izmaksu korekcijas
- Preču pirkšanas/pārdošanas darījuma peļņas korekcijas
- Pārpalikuma peļņas korekcijas kā pakalpojuma maksa
Pakalpojumu izmaksu korekcijas – zemākais risks, ja ievērots periods
Viens no visbiežāk sastopamajiem un vienlaikus salīdzinoši mazāk riskantajiem korekciju veidiem ir pakalpojumu izmaksu korekcijas. Šādas situācijas rodas, kad Latvijas uzņēmums saņem vadības, administratīvos vai cita veida iekšgrupas pakalpojumus, kuru cena gada laikā tiek noteikta, balstoties uz plānotajām izmaksām un tirgus līmeņa uzcenojumu. Tā kā lielām uzņēmumu grupām praktiski nav iespējams katru mēnesi precīzi aprēķināt faktiskās ar pakalpojumiem saistītās izmaksas, ikmēneša rēķini bieži tiek izrakstīti, balstoties uz plānotā budžeta datiem. Noslēdzoties pārskata gadam, faktiskās izmaksas tiek salīdzinātas ar sākotnēji plānotajām, un starpība tiek koriģēta ar debeta vai kredīta rēķinu. Šāda pieeja ir pamatota un pat vēlama, jo gan Latvijas normatīvais regulējums, gan Ekonomiskās Sadarbības un Attīstības Organizācijas (ESAO) vadlīnijas paredz, ka pakalpojumu atlīdzībai jāatspoguļo faktiskās izmaksas. Tomēr VID skatījumā izšķiroša nozīme ir grāmatošanas periodam. Ja korekcijas rēķins tiek saņemts vai vismaz droši zināms līdz pārskata gada slēgšanai, kas ļauj veikt uzkrājumu rēķina summai, un attiecīgi iegrāmatots tajā pašā gadā, nodokļu risks parasti nerodas. Savukārt gadījumos, kad korekcija tiek iegrāmatota jau nākamajā finanšu gadā, lai gan ekonomiski attiecas uz iepriekšējo periodu, VID šo summu uzskata par ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamu korekciju.
Peļņas korekcijas preču darījumos – pieļaujamas, bet ar nosacījumiem
Ievērojami sarežģītāka situācija veidojas preču pirkšanas un pārdošanas darījumu peļņas korekciju gadījumā. Šāda prakse ir īpaši izplatīta ierobežota riska vairumtirgotāju vai ražotāju struktūrās, kur grupas transfertcenu politika paredz, ka, lai pamatotu pirkto vai pārdoto preču cenu atbilstību tirgus līmenim, vietējam uzņēmumam jāgūst noteikts, ar salīdzināmo darījumu analīzi pamatots peļņas līmenis. Ja gada beigās faktiskā vietējā uzņēmuma peļņa ir augstāka vai zemāka par plānoto, grupa var izrakstīt koriģējošu rēķinu, kas neattiecas uz konkrētām preču piegādēm, bet koriģē kopējo uzņēmuma gada rezultātu. Diskusijās ar VID tika nostiprināta svarīga atziņa – šādi korekciju rēķini paši par sevi nav automātiski apliekami ar uzņēmumu ienākuma nodokli, ja tie ir pamatoti ar transfertcenu metodoloģiju un tirgus datiem. Tomēr praksē būtiski pieaug risks situācijās, kad korekcija samazina Latvijas uzņēmuma peļņu. Šādos gadījumos VID sagaida detalizētu skaidrojumu par to, kāpēc peļņa pārsniedza plānoto līmeni un kam ekonomiski šis pārsniegums pienākas.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta arī tam, vai peļņas korekcijas balstās tikai uz grupas iekšējo politiku vai arī uz objektīviem tirgus apstākļu izmaiņu faktoriem, piemēram, preču cenu kāpumu, ražošanas izmaksu pieaugumu vai zīmola vērtības palielināšanos, kas savlaicīgi nav atspoguļoti iekšējās cenās. Ja faktiskais peļņas līmenis pirms korekcijas jau iekļaujas salīdzināmo datu noteiktajā tirgus intervālā, VID var uzdot pamatotus jautājumus par korekcijas nepieciešamību. Šādās situācijās izšķiroša nozīme varētu būt līgumiem, kuros jau iepriekš skaidri paredzēts korekciju mehānisms, kā arī konsekventai pieejai gan peļņas samazināšanas, gan palielināšanas gadījumos.
Pārpalikuma peļņa kā pakalpojuma maksa – augstākais riska līmenis
Visaugstākais nodokļu risks praksē ir saistīts ar transfertcenu korekcijām, kas tiek noformētas kā pakalpojuma maksa, kura tiek rēķināta pārpalikuma peļņas apmērā. Šādas struktūras bieži sastopamas gadījumos, kad Latvijas uzņēmums formāli ir ierobežota riska ražotājs, vairumtirgotājs vai pakalpojumu sniedzējs, taču faktiski pārdod produkciju vai pakalpojumus gala klientiem un gūst būtisku peļņu, kamēr stratēģiskās funkcijas, pārdošana, mārketings un zīmola attīstība tiek nodrošinātas grupas līmenī, kur produkcijas vai pakalpojumu pārdošanas brīdī grupa nesaņem tai paredzētu atlīdzību. Šādās situācijās mātes vai cits atbildīgais grupas uzņēmums izraksta rēķinu par grupas sniegtajiem pakalpojumiem, kura apmērs tiek noteikts kā peļņa virs ierobežotā riska līmeņa. Lai gan starptautiskā praksē šāda pieeja nav reta, Latvijā VID to izvērtē īpaši rūpīgi. No Latvijas tiesu prakses redzam, ka nepietiek tikai ar transfertcenu politiku vai abstraktu metodoloģiju – nodokļu maksātājam jāspēj pierādīt, kādas konkrētas aktivitātes grupa ir veikusi, kādi resursi tam bijuši nepieciešami un kādas izmaksas ar to saistītas. Ja šādu pierādījumu nav, pastāv risks, ka darījums tiks kvalificēts kā fiktīvs un visa samaksātā summa – apliekama ar uzņēmumu ienākuma nodokli.
Papildu dimensiju transfertcenu korekcijām piešķir arī pievienotās vērtības nodokļa piemērošana. Lai gan peļņas korekcijas tradicionāli uzskatītas par darījumiem ārpus PVN tvēruma, jaunākās tiesu prakses atziņas liecina, ka izšķirošā nozīme ir korekcijas ekonomiskajai būtībai, nevis tās nosaukumam. Ja korekcija pēc būtības attiecināma uz konkrētām preču piegādēm vai pakalpojumu sniegšanu, PVN piemērošanas nepieciešamība var saglabāties arī tad, ja rēķins formāli koriģē tikai peļņu.
Kopumā PwC un VID diskusijas apliecina, ka transfertcenu korekciju rēķini nav aizliegti vai nevēlami, taču to piemērošana prasa augstu disciplīnu, konsekvenci un rūpīgu ekonomisko pamatojumu. Ņemot vērā, ka šādas korekcijas bieži skar ievērojamas summas, nepietiekama sagatavošanās vai formāla pieeja var radīt būtiskus nodokļu un finanšu riskus.
Kontakti
