Dzimumu atalgojuma atšķirības samazināšanai paredzētā Eiropas Savienības direktīva 2023/970 ES dalībvalstīm bija jāpārņem līdz 2026. gada 7. jūnijam. Kopš termiņa pagājuši gandrīz četri mēneši, bet direktīvu pilnībā pārņēmušas tikai piecas no 27 valstīm.
Lai gan daudzas valstis kavējas, darba devējiem sagatavošanos nevajadzētu atlikt. Saskaņā ar direktīvu darba devējiem ar 250 un vairāk darbiniekiem pirmie darba samaksas atšķirību ziņojumi jāiesniedz līdz 2027. gada 7. jūnijam. Tie būs jābalsta uz iepriekšējā gada datiem, kas nozīmē, ka tiks ņemti vērā jau šī brīža atalgojuma cipari.
Visām dalībvalstīm bija noteikts viens termiņš, tomēr šobrīd tās ir ļoti dažādās ieviešanas stadijās. Itālijā un Slovākijā jaunie noteikumi stājās spēkā tieši 7. jūnijā (The European Post, 2026). Vācijā regulējums, visticamāk, tiks pieņemts tikai 2028. gadā (PwC, 2026).
Saskaņā ar PwC datiem uz 2026. gada 5. oktobri direktīvu pilnībā pārņēmušas Grieķija, Itālija, Lietuva, Malta un Slovākija. Vēl sešām valstīm, tostarp Latvijai, likumprojekti ir sagatavoti, tāpēc tās darbu varētu pabeigt drīzumā. Piecās valstīs virzība ir neliela, bet vienpadsmit valstis kavējas un lielākā daļa no tām likumus ieviesīs 2027. gadā vai vēlāk. Igaunija un Zviedrija procesu apturējušas, jo uzskata, ka direktīva rada pārāk lielu administratīvo slogu (PwC, 2026).
Ir būtiski, ka Eiropas Komisija lūgumus par termiņa pagarinājumu noraidīja jau 22. maijā, un pret valstīm, kas kavējas, tā var sākt pārkāpuma procedūru (Eiropas Komisija, 2026).
Valstu pieejas atšķiras ne tikai pēc ieviešanas laika, bet arī pēc prasību satura. Francijā ziņošanas pienākums attieksies jau uz uzņēmumiem ar 50 darbiniekiem, un sods var sasniegt 1% no algu fonda. Maltā uz darbinieka pieprasījumu jāatbild astoņās dienās, lai gan direktīva pieļauj divus mēnešus. Lietuvā, Čehijā un Dānijā daļu rādītāju darba devēju vietā aprēķinās valsts iestādes (PwC, 2026).
Latvija direktīvas prasības pārņems ar jaunu Darba samaksas pārredzamības likumu, taču tas vēl nav pieņemts. Pēc publiskās apspriešanas likumprojekts 2026. gada jūlijā tika nodots starpinstitūciju saskaņošanai.
Pēc individuālās mutiskās saziņas ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem ir zināms, ka likumprojekts un tā anotācija joprojām tiek pilnveidoti, ņemot vērā saņemtos priekšlikumus. Tāpat ministrijas pārstāvji norādīja, ka likumprojektu drīzumā varētu atkārtoti nodot izskatīšanai sociālajiem partneriem. Ministrija šo informāciju oficiāli nav publiskojusi, tāpēc tā uzskatāma par provizorisku.
Lai pie dažādas prasību ieviešanas, Direktīvas galvenie jēdzieni tiktu saprasti līdzīgi, Eiropas Komisija 2026. gada 6. augustā publicēja biežāk uzdoto jautājumu dokumentu. Tas nav juridiski saistošs, tomēr dod ieskatu tajā, kā jāinterpretē direktīvas prasības.
Darba samaksu Komisija skaidro plaši: tajā ietilpst ne tikai pamatalga, bet arī prēmijas, mainīgais atalgojums, labumi un darba devēja iemaksas pensiju plānos. Labumus, kurus visi darbinieki saņem ar vienādiem nosacījumiem, piemēram, ēdināšanas talonus vai klēpjdatorus, var neiekļaut.
Komisija arī noraidīja pieņēmumu, ka darba koplīgumā noteiktas algu skalas automātiski atbilst direktīvai – atbilstības prasības attiecas uz visiem darba devējiem, arī tad, ja samaksu nosaka koplīgums.
Darba devējiem praksē visbūtiskākais varētu būt Komisijas viedoklis par tirgus situāciju. Tā var ietekmēt konkrēta darbinieka algu, taču ne vienmēr atspoguļo amata vērtību, ko nosaka pēc 4 definētiem kritērijiem: prasmes, piepūle, atbildība un darba apstākļi. Līdz šim algu atšķirības bieži pamatoja ar situāciju tirgū, bet turpmāk ar šo argumentu vien var nepietikt.
Vērtējot Direktīvas pamatprincipus, var diezgan droši pieņemt, ka tās faktiskā ietekme uz vienlīdzības rādītājiem būs atkarīga ne tik ļoti no ziņojumu sagatavošanas, bet no tā, cik skaidri darba devēji pamatos un spēs izskaidrot atalgojuma kritērijus darbiniekiem. Attiecīgi ārpus pirmā ziņojuma iesniegšanas, nopietns pārbaudījums uzņēmumiem būs darbinieka individuāls informācijas pieprasījums par atalgojuma atšķirībām.
Tāpēc liela nozīme būs saziņai ar darbiniekiem. Ja skaitļiem nav pievienots skaidrojums, arī pareizi aprēķināti dati var radīt neuzticību. Latvijas likumprojekts neparedz vienotu kārtību, kā darbinieki jāinformē, tāpēc katrs darba devējs var izvēlēties sev piemērotāko veidu - šī brīvība dod iespējas, bet uzliek arī atbildību.
Turklāt jāņem vērā, ka ar jautājumiem par algu darbinieki visbiežāk vēršas pie sava tiešā vadītāja. Tādēļ vadītāju apmācības ieteicams sākt jau pirms likuma stāšanās spēkā. Pašlaik tikai nedaudziem uzņēmumiem ir gan sistēmas, gan apmācīti vadītāji, kas spēj atbildēt uz darbinieku jautājumiem par atalgojumu (Aon, 2026).
Apmācībās vadītājiem nav jāiemāca pašiem skaidrot konkrētas atalgojuma atšķirības, jo tas ir personāla daļas uzdevums. Vadītājiem jāspēj atbildēt uz pamatjautājumiem un saprast, kad saruna jānodod tālāk. Šādās apmācībās būtu jāaptver, piemēram, šādi jautājumi:
kādas tiesības darbiniekam ir atbilstoši regulējuma prasībām, piemēram, kādu informāciju darbinieks var pieprasīt un kādā termiņā jāsaņem atbilde;
kādi ir uzņēmuma atalgojuma noteikšanas pamatprincipi un pēc kādiem kritērijiem tiek novērtēti amati;
kādos gadījumos jautājums jānodod personāla daļai un kā to izdarīt, lai darbinieks zinātu, kas un kad viņam atbildēs;
kādu informāciju vadītājs nedrīkst atklāt, lai nepārkāptu konfidencialitātes prasības.
Ja vadītāji uz vienādiem jautājumiem atbildēs atšķirīgi vai mēģinās paši skaidrot atšķirības bez pietiekamas informācijas, darbinieks var saņemt nepilnīgu vai pretrunīgu atbildi. Tas palielina gan reputācijas, gan strīdu risku. Ja vadītājs zina pamatprincipus un saprot, kad jautājums jānodod personāla daļai, darbinieks saņem skaidru atbildi, un uzņēmums par atalgojumu runā vienoti.
Pagaidām direktīvu Eiropā piemēro ļoti dažādi. Kamēr dažas valstis prasības jau piemēro, citas tās atliek vai vēl apspriež. Latvija ir starp tām valstīm, kurās likumprojekts ir sagatavots, bet vēl nav pieņemts. Tomēr darba devēju pienākums nodrošināt vienādu samaksu par vienādi vērtīgu darbu pastāv jau tagad, un dati pirmajiem ziņojumiem jau uzkrājas.
Citu valstu pieredze rāda, ka ziņošana pati par sevi algu atšķirību neatrisina. Rezultātu ietekmē arī tas, kā uzņēmumi pamato un skaidro savus atalgojuma lēmumus. Tāpēc līdz likuma pieņemšanai darba devējiem ieteicams izvērtēt amatus pēc objektīviem kritērijiem, pārbaudīt esošās algu atšķirības un apmācīt vadītājus runāt ar darbiniekiem par atalgojumu. Uzņēmumi, kas to sāks laikus, būs labāk sagatavoti gan likuma prasībām, gan darbinieku jautājumiem.