Preču zīmes aizsardzības novitātes ES

Preču zīmju aizsardzība ES

Arvien biežāk uzņēmumi internetā izveido un uztur mājas lapas, kurās apmeklētāji var ievietot savu informāciju. Līdz šim, mājas lapu uzturētāji distancējās no apmeklētāju radītā satura un par to atbildību neuzņēmās, ja ziņu saturs liecināja par tirdzniecību ar aizsargātiem preču zīmju objektiem bez preču zīmju īpašnieku piekrišanas. Ar jaunāko Eiropas Savienības tiesas (EST) spriedumu strīdā starp preču zīmju īpašniekiem un e-komersantiem ir gaidāmas pārmaiņas, kuru rezultātā atbildība būs jāuzņemas arī mājas lapu uzturētājiem – starpnieku pakalpojumu sniedzējiem.

EST spriedums

Šā gada 12. jūlijā EST pieņēma lēmumu lietā Nr. C-324/09 starp L’Oréal SA un eBay International AG, kur L’Oréal pieteica prasījumu pret eBay par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu. Pamata tiesvedība norisinās vairākās valstīs, taču ES tiesai prejudiciālu lēmumu nosūtīja Anglijas un Velsas Augstākā tiesa.

Strīds radās tādēļ, ka eBay piedāvā klientiem elektroniskās tirdzniecības platformas pakalpojumu, kas ļauj pārdot un pirkt preces internetā. Citu preču vidū bez ražotāja atļaujas tirgo arī L’Oréal preces, kas ir reģistrētu intelektuālā īpašuma tiesību objekti. Piemēram, dažas preces ir bijušas viltotas, bez iepakojuma vai vispār nav domātas pārdošanai. Turklāt eBay savu klientu tirgošanos veicināja ar reklāmu izvietošanu GoogleAds tā, lai ievadot attiecīgus atslēgas vārdus, meklētājprogramma uzrādītu sponsorēto aili ar preču zīmi un norādi uz eBay mājas lapu. eBay aizbildinājās, ka tas kā starpnieka pakalpojuma sniedzējs nav atbildīgs par savu klientu izdarītajiem tiesību pārkāpumiem saskaņā ar Direktīvas 2000/31ⁱ 14. pantu par informācijas glabāšanuⁱⁱ.

L’Oréal, aizstāvot sava intelektuālā īpašuma tiesības, cēla prasību pret eBay vairākās Eiropas Savienības valstīs – Francijā, Beļģijā, Vācijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē. Interesanti, ka L’Oréal pozīcija šajās tiesvedībās neguva tādu atbalstu salīdzinājumā ar EST spriedumu. Pat Anglijas un Velsas Augstākā tiesa sākotnēji pauda savu atbalstu eBay, kurš pēc EST sprieduma šobrīd ir jāpārskata par labu L’Oréal.

EST šajā lietā izdarīja vairākus secinājumus, kuri, mūsuprāt, ir svarīgi arī citiem komersantiem, kas šobrīd nodarbojas ar e-komerciju vai vēlas to darīt nākotnē, kā arī reģistrētu preču zīmju īpašniekiem:

• Izņēmuma tiesības uz preču zīmēm var izmantot tikai attiecībā uz personām, kuras ar tirdzniecību nodarbojas profesionāli. Lai preču zīmes īpašnieks varētu trešajām personām aizliegt izmantot šai preču zīmei identisku vai līdzīgu apzīmējumu, šai izmantošanai jānotiek komercdarbības ietvaros.
• Svarīgi ir nodrošināt, lai preču zīmes īpašnieks spētu kontrolēt preču pirmo nonākšanu apgrozībā Eiropas Ekonomiskajā zonā. Direktīva 89/104ⁱⁱⁱ un Regula 40/94^iv kļūst piemērojama, tiklīdz ar preču zīmi aizsargāta prece, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības dalībvalsts, tiek piedāvāta patērētājiem ar preču zīmi aizsargātā teritorijā (Eiropas Savienības dalībvalstīs, kurās preču zīme ir reģistrēta). Fakts, ka mājas lapai var piekļūt no šīs teritorijas, nenozīmē, ka prece tiek piedāvāta šajā tirgū. Par to var liecināt preču piedāvājuma nosacījumi, piemēram, valstis, uz kurām tirgotājs piedāvā preci nosūtīt.
• Preču zīmes īpašnieks drīkst aizliegt preču otrreizēju pārdošanu, pamatojoties uz to, ka tirgotājs pārdod preci bez iepakojuma un nav norādīta svarīga informācija par ražotāju. Preču zīmes īpašnieks drīkst aizliegt tālākpārdošanu arī tad, ja šāda svarīga informācija ir norādīta, bet tas uzskata, ka preces pārdošana bez iepakojuma negatīvi ietekmē preces tēlu un preču zīmes reputāciju.
• Preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt interneta tirdzniecības operatoram reklamēt preces, uz kurām ir preču zīme un kuras tirgo šajā interneta tirdzniecības vietnē, ja šāda reklāma neļauj labi informētam un vērīgam interneta lietotājam pietiekami viegli noskaidrot to izcelsmi no preču zīmes īpašnieka, ar to saistīta uzņēmuma vai trešās personas.
• Lai interneta tirdzniecības vietnes operatora darbību uzskatītu par izņēmumu no preču zīmju aizsardzības režīma, darbībai ir jābūt izteikti neitrālai, proti, tikai tehniska un automātiska apstrāde datiem, ko klients nodod operatoram. Piemēram, tehniska rakstura darbības, kas nepieciešamas informācijas uzglabāšanai. Ja tirdzniecības vietnes operators iesaistās aktīvā savu klientu uzņēmējdarbības veicināšanā (piemēram, palīdz optimizējot pārdošanas piedāvājumu vai izmantojot reklāmas pakalpojumus, ko piedāvā meklētājprogrammas), tad var uzskatīt, ka operatoram ir zināms klienta datu saturs un ir iespēja tos kontrolēt. Direktīvas 2000/31 14.(1)(a) pants piemērojams gadījumos, kad operatoram kļūst zināmi fakti vai apstākļi, kas aizskar preču zīmes īpašnieka intereses, neatkarīgi no veida, kādā operators to uzzina. Šis pants attiecas arī uz gadījumiem, kad tirdzniecības vietnes operatoru informē pats preču zīmes īpašnieks, ja šāds paziņojums satur pietiekamu informāciju.
• Tirdzniecības vietas operatoram ir pienākums veikt darbības, lai pārtrauktu preču zīmes īpašnieka tiesību pārkāpumus, taču šādām darbībām jābūt taisnīgām un samērīgām – arī izmaksu ziņā. Piemēram, aktīvs klientu monitorings nav uzskatāms par samērīgu. Arī pilnīgs aizliegums tirgot ar preču zīmi aizsargātas preces neatbilst Direktīvai 2004/48^v, jo rada šķēršļus arī likumīgai tirdzniecībai. Tirdzniecības vietas operatoram var uzlikt pienākumu uzlabot iespēju identificēt klientus – tirgotājus, jo Direktīvas 2000/31 6. pants nosaka, ka personai, kas nodarbojas ar tirdzniecību profesionāli, ir jābūt skaidri identificējamai.

EST spriedums nosaka robežas agrāk valdošajam uzskatam, ka interneta tirdzniecības vietnes operatora darbība visā tā pilnībā ir aizsargāta no preču zīmju īpašnieka prasībām un tikai pats preču zīmju īpašnieks ir atbildīgs par savu tiesību aizsardzību. EST ir noteikusi, ka pamats atbildībai var būt ne tikai aktīva tirdzniecības vietnes operatora iesaiste savu klientu uzņēmējdarbības veicināšanā, bet arī rupja nolaidība, nenovēršot operatoram zināmos preču zīmju tiesību pārkāpumus.

EST spriedums tagad ir nenovērtējams ierocis preču zīmju īpašnieku rokās cīņā pret preču zīmju tiesību pārkāpumiem, paplašinot iespējamo atbildētāju loku līdz starpnieka pakalpojumu sniedzējiem, kas ne vienmēr nodrošina preču zīmju īpašniekiem iespēju noteikt tiesību pārkāpējus savu klientu anonimitātes dēļ. Turpmāk starpnieku pakalpojumu sniedzējiem ir aktīvāk jāuzrauga savu klientu darbības, nošķirot, kad pirmkārt, klients no privāta pārdevēja faktiski kļūst par profesionālu tirgotāju un, otrkārt, atbilstoši reaģējot uz identificētajiem preču zīmju tiesību pārkāpumiem. Precīzāku preču zīmju aizsardzības mehānismu EST spriedums gan neapraksta, tomēr nostāja ir skaidra, ka daļēju atbildību par preču zīmju tiesību pārkāpumiem ir jāuzņemas arī starpnieku pakalpojumu sniedzējiem.

Piemēram, ja agrāk preču zīmju īpašniekam norādot Latvijas vietējam interneta sludinājuma portālam par preču zīmju tiesību pārkāpumiem, visticamāk atbildes reakcija bija attiecīgo datu dzēšana no portāla, tad šobrīd pastāv lieliskas iespējas no šī portāla prasīt aktīvāku savu klientu uzraudzību un tādejādi arī atbildību līdz ar patieso preču zīmju tiesību pārkāpēju.

ⁱEiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskajiem aspektiem, it īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību), OV L 178, 17.7.2000.

ⁱⁱDirektīvas 2000/31/EK 14.pants ir iestrādāts Informācijas sabiedrības pakalpojumu likuma 10.panta 5.daļā – (5) Starpnieka pakalpojuma sniedzējs, kas veic pakalpojuma saņēmēja informācijas uzglabāšanu, nav atbildīgs par uzglabāto informāciju, ja uzglabāšana veikta pēc pakalpojuma saņēmēja pieprasījuma un ja pastāv viens no šādiem nosacījumiem: 

1) starpnieka pakalpojuma sniedzējam nav faktisku ziņu par pakalpojuma saņēmēja nelegālu darbību vai informāciju; 

2) starpnieka pakalpojuma sniedzējs nekavējoties veicis darbības, lai likvidētu vai liegtu piekļuvi uzglabātajai informācijai, tiklīdz ieguvis ziņas par pakalpojuma saņēmēja nelegālu darbību vai informāciju.

ⁱⁱⁱPadomes Pirmā direktīva (1988. gada 21. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, OV L 40, 11.2.1989.

^ivPadomes Regula (EK) Nr. 40/94 (1993. gada 20. decembris) par Kopienas preču zīmi, OV L 11, 14.1.1994.

^vEiropas Parlamenta un Padomes direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, OV L 157, 30.04.2004.