Būs jauna pievienotās vērtības nodokļa regula

2011. gada 9.j ūnijs
Publicēts žurnālā "Saldo"
Autore: Ina Spridzāne,
LNKA sertifikāts Nr.36

 

2011. gada 15. martā Eiropas Savienības (ES) Padome pieņēma Regulu Nr.5531/11, kas nosaka ES Direktīvas 2006/112/EK par pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (Direktīva) piemērošanas pasākumus. Regulas normas nacionālajos tiesību aktos nav jāievieš, jo tai ir tiešā piemērojamība. Visās dalībvalstīs, arī Latvijā, regula stāsies spēkā ar 2011. gada 1. jūliju.

Regulas mērķis ir skaidrot atsevišķus PVN piemērošanas aspektus, lai konkrētiem darījumiem konkrētos apstākļos visās ES dalībvalstīs panāktu vienādu nodokļa piemērošanu.

Regulas svarīgākās normas ietver pakalpojumu saņemšanas un sniegšanas vietu noteikšanas principus, t.i. kā noteikt vietu, kur pakalpojumu saņēmējs veic uzņēmējdarbību, kas ir pastāvīgā iestāde pakalpojumu saņemšanai un sniegšanai, kādi pārbaudes pasākumi ir uzskatāmi par pietiekamiem, lai izdarītu secinājumus par pakalpojumu saņēmēja kā saimnieciskās darbības veicēja statusu. Savukārt no pakalpojuma sniegšanas vietas pareizas noteikšanas ir atkarīga pareiza PVN likmes piemērošana un papildus PVN saistību riska novēršana pakalpojumu sniedzējam.

Uzņēmējdarbības vietas noteikšanas principi

Kā zināms, saskaņā ar Direktīvu lielākajai daļai no dažāda veida pakalpojumiem sniegšanas vietu nosaka atbilstoši saņēmēja vai sniedzēja saimnieciskās darbības mītnes vai atrašanās vietai un piemērojamā PVN likme var mainīties atkarībā no tā, vai pakalpojumu saņēmējs atrodas Latvijā vai kādā citā valstī. Tādējādi nepareizi nosakot pakalpojuma saņēmēja saimnieciskās darbības vai pastāvīgās iestādes vietu (Latvija vai cita valsts), kā arī tā statusu pakalpojumu sniedzējam nākotnē var rasties problēmas ar Valsts ieņēmumu dienestu.

Regulā noteikts, ka, piemērojot Direktīvas 44. un 45. pantu (Latvijas PVN likumā- 4.1 pants 4. un 5.daļa), nodokļa maksātāja saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta ir tās centrālās administrācijas darbības vieta t.i. , kur pakalpojuma sniedzējs vai saņēmējs pieņem svarīgus lēmumus par saimnieciskās darbības vispārējo vadību, kur atrodas tā juridiskā adrese un vieta, kur tiekas tā vadība. Ja ar šiem kritērijiem nav iespējams skaidri konstatēt saimnieciskās darbības pastāvīgo vietu, noteicošais kritērijs ir vieta, kur tiek pieņemti svarīgi lēmumi par saimnieciskās darbības vispārējo vadību.

Tomēr, nosakot pakalpojuma sniegšanas vietu, ir jāņem vērā arī citi apstākļi, konkrēti - iespēja, ka pakalpojuma sniedzējam vai saņēmējam papildus pastāvīgās darbības vietai var būt arī tā saucamā pastāvīgās iestādes vieta (fixed establishment), pie tam tā var atrasties citā valstī, piemēram, Latvijas uzņēmumam var būt filiāle Dānijā.

Par Latvijas komersantu un nodokļu administrācijas praksi pastāvīgās iestādes koncepcijas piemērošanā pagaidām vēl ir grūti spriest, jo Latvijas PVN likumā tā tika ieviesta tikai 2010. gada sākumā. Saskaņā ar likumu pastāvīgā iestāde ir personas saimnieciskās darbības veikšanas vieta, kur tai pastāvīgi ir nepieciešamie tehniskie un darbaspēka resursi, lai piegādātu konkrētas preces vai sniegtu konkrētus pakalpojumus, kā arī saņemtu un izmantotu savai darbībai preces un pakalpojumus.

Savukārt regulā ir sniegtas divas atsevišķas definīcijas. Regulas 11. panta 1. daļā minētā definīcija attiecas uz pastāvīgo iestādi, kas saņem un izmanto pakalpojumus. Saskaņā ar regulu tā ir jebkura vieta (kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības pastāvīgā vieta), ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un tai ir piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas iestādei ļauj saņemt un izmantot pakalpojumus, kuri sniegti savām vajadzībām. Tātad, lai pakalpojumu saņemšanai tiktu identificēta nerezidenta pastāvīgā iestāde, tieša iesaiste saimnieciskajā darbībā saskaņā ar regulu nav nepieciešama. Saskaņā ar regulas 11. panta 2. daļu pastāvīgā iestāde ir jebkura vieta (kas nav šīs regulas 10. pantā minētā saimnieciskās darbības veikšanas vieta), ko raksturo pietiekama pastāvības pakāpe un piemērota struktūra cilvēkresursu un tehnisko resursu ziņā, kas tai ļauj nodrošināt tās sniegtos pakalpojumus. Tādā veidā tiek identificēta pakalpojuma sniegšanas vieta gadījumos, ja komersantam papildus pastāvīgās darbības vietai ir izveidota vai saimnieciskās darbības rezultātā radusies pastāvīgā iestāde citā valstī. Minētā definīcija ir piemērojama pakalpojumiem, ko komersants sniedz personām, kas nav saimnieciskās darbības veicēji, piemēram, fiziskām personām.

Konkrētas valsts PVN identifikācijas numurs pats par sevi nav pietiekams pamats uzskatīt, ka nodokļa maksātājam šajā valstī PVN mērķiem ir pastāvīgā iestāde, iestāde ir identificējama, balstoties uz cilvēkresursu un tehnisko resursu esamības testu.

Saskaņā ar regulu, pakalpojumu sniedzējam ir jānosaka pakalpojuma saņēmēja saimnieciskās darbības vai pastāvīgās iestādes vieta, pamatojoties uz pakalpojumu saņēmēja sniegto informāciju, un minēto informāciju ir jāpārbauda. Lai noteiktu, vai pakalpojuma saņēmējam ir pastāvīgā iestāde, kurai tiek sniegts pakalpojums, pakalpojumu sniedzējs pārbauda sniegtā pakalpojuma veidu un izmantojumu. Ja sniegtā pakalpojuma veids un izmantojums viņam neļauj identificēt pastāvīgo iestādi, kurai pakalpojums tiek sniegts, pakalpojumu sniedzējam jāpievērš īpašu uzmanību tam, vai līgumā, pasūtījuma veidlapā un PVN identifikācijas numurā, ko ir piešķīrusi pakalpojumu saņēmēja dalībvalsts un ko paziņojis pakalpojuma saņēmējs, kā pakalpojumu saņēmējs ir norādīta pastāvīgā iestāde vai pastāvīgā iestāde ir struktūra, kas maksā par pakalpojumu.

Ja saskaņā ar šā punkta pirmo un otro daļu nav iespējams noteikt pakalpojumu saņēmēja pastāvīgo iestādi, vai gadījumos, kad pakalpojumi, uz kuriem attiecas Direktīvas 2006/112/EK 44. pants, tiek sniegti nodokļa maksātājam saskaņā ar līgumu, kurā paredzēts sniegt vienu vai vairākus pakalpojumus, ko izmanto neidentificējamā un skaitliski neizsakāmā veidā, pakalpojumu sniedzējs var pamatoti uzskatīt, ka pakalpojumi ir sniegti pakalpojumu saņēmēja saimnieciskās darbības pastāvīgajā vietā.

Regulā ir uzsvērts, ka piemērojot noteikumus, kas reglamentē pakalpojumu sniegšanas vietu, ņem vērā tikai nodokļa iekasējamības gadījuma iestāšanās brīdī esošos apstākļus. Jebkādas turpmākas izmaiņas saņemtā pakalpojuma izmantošanā neietekmē pakalpojuma sniegšanas vietas noteikšanu, ja vien nav ļaunprātīgas rīcības.

Pakalpojuma saņēmēja statuss un pakalpojuma izmantošanas veids

Kā minēts iepriekš, plašam pakalpojumu lokam pakalpojumu sniegšanas vietu nosaka, ņemot vērā saņēmēja saimniecisko darbību, tā pastāvīgās iestādes vietu vai deklarēto dzīvesvietu, ja saņēmējs ir saimnieciskās darbības veicējs.

Ja pakalpojuma saņēmējs nav saimnieciskās darbības veicējs, vispārējā gadījumā pakalpojuma sniegšanas vieta ir pakalpojuma sniedzēja atrašanās vieta. Ja pakalpojumi tiek sniegti citu valstu personām, pakalpojumu sniedzējam ir svarīgi zināt, vai pakalpojumu saņēmējs ir uzskatāms par saimnieciskās darbības veicēju PVN piemērošanas vajadzībām (ir reģistrēts kā PVN maksātājs vai ir identificējams PVN maksāšanai), jo tādā gadījumā var būtiski mainīties pakalpojuma sniegšanas vieta un piemērojamā PVN likme.

Regulā pakalpojuma sniedzējam attiecībā uz pakalpojumu saņēmēja statusa pārbaudi noteikti konkrēti pienākumi, pie tam pierādījumi, kas ir izmantojami pakalpojuma saņēmēja statusa apstiprināšanai saskaņā ar regulu ir atšķirīgi, ja:

a) pakalpojuma saņēmējs ir reģistrēts citā dalībvalstī;

b) pakalpojumu saņēmējs ir trešās valsts persona.

Ja saņēmējs ir ES dalībvalsts persona, pakalpojumu sniedzējs var uzskatīt, ka pakalpojumu saņēmējs ir nodokļa maksātājs, ja tas ir paziņojis savu individuālo PVN identifikācijas numuru un pakalpojuma sniedzējs ir saņēmis apstiprinājumu par numura derīgumu un nosaukuma/adreses atbilstību. Ja pakalpojuma saņēmējs vēl nav saņēmis individuālo PVN identifikācijas numuru, par pierādījumu kalpo informācija, ko saņēmējs sniedz pakalpojuma sniedzējam par to, ka viņš ir iesniedzis pieteikumu PVN numura piešķiršanai un jebkāds cits pierādījums, kas apliecina, ka pakalpojumu saņēmējs ir nodokļu maksātājs vai juridiska persona, kura nav nodokļa maksātāja, bet kura PVN nolūkā ir identificējama kā nodokļa maksātāja. Pakalpojumu sniedzējam ir pienākums veikt sniegtās informācijas pārbaudi.

Ja pakalpojumu saņēmējs ir trešās valsts persona, par pierādījumu saņēmēja statusam var kalpot atbilstošās valsts nodokļu administrācijas apstiprinājums (sertifikāts) kā apliecinājums tam, ka saņēmējs ir tiesīgs pretendēt uz PVN atmaksu atbilstoši 1986. gada 17. novembra ES Padomes direktīvai 86/560/EEK. Ja šāds sertifikāts nav pieejams, nepieciešams apstiprinājums, ka saņēmējam ir PVN vai tam līdzīga nodokļa reģistrācijas numurs, vai vispārējais nodokļu maksātāja numurs savā valstī. Pakalpojumu sniedzējs var izmantot arī jebkuru citu pierādījumu, kas demonstrē, ka saņēmējs ir saimnieciskās darbības veicējs, kā arī uzņēmuma iekšējos riska un drošības vadības pasākumus, piemēram, klienta identitāte un eksistence un/vai maksājumu izpildes pārbaude.

Pakalpojumu sniedzējiem ir jāņem vērā, ka pakalpojumu saņēmējs nav uzskatāms par saimnieciskās darbības veicēju, ja saņemto pakalpojumu neizmanto saimnieciskajā darbībā. Saskaņā ar regulu pakalpojumu saņēmēju, kurš saņem pakalpojumus tikai savām privātajām vajadzībām, tostarp sava personāla vajadzībām, uzskata par personu, kura nav nodokļa maksātāja. Tādā gadījumā pakalpojuma sniegšanas vieta ir vieta, kur atrodas sniedzējs, nevis saņēmējs un attiecīgi mainās nodokļa saistības.

Ja pakalpojumu sniedzējam nav informācijas, kas liecina par pretējo, pakalpojumu sniedzējs var uzskatīt, ka pakalpojumi tomēr ir paredzēti pakalpojumu saņēmēja saimnieciskajai darbībai, ja attiecībā uz minēto darījumu pakalpojumu saņēmējs viņam ir paziņojis savu PVN identifikācijas numuru.

Citi PVN piemērošanas jautājumi

Regulā ir skaidroti arī atsevišķi PVN piemērošanas aspekti transportlīdzekļu nomai un restorānu un ēdināšanas pakalpojumiem, kas tiek sniegti transportlīdzekļos un atsevišķi citi PVN piemērošanas aspekti.

Saskaņā ar regulas 38. Pantu transportlīdzeklis, kā minēts Direktīvas 2006/112/EK 56. pantā un 59. panta pirmās daļas g) punktā, ietver gan mehāniskos transportlīdzekļus, gan pārējos transportlīdzekļus, kā arī citu aprīkojumu un ierīces, kas paredzētas pasažieru vai priekšmetu pārvadāšanai no vienas vietas uz citu vietu, kurus var vilkt vai stumt ar transportlīdzekļa palīdzību un kurus parasti paredzēts izmantot un kurus faktiski izmanto pārvadāšanai.

Piemērojot PVN īstermiņa nomas pakalpojumiem (Direktīvas 56. pants, Latvijas PVN likuma 4.1. panta 17. daļa), nomātā transportlīdzekļa nepārtraukta valdījuma vai izmantošanas laikposmu nosaka, pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts starp iesaistītajām pusēm. Līgums ir pieņēmums, ko var atspēkot ar jebkuriem faktiem vai tiesību aktiem, lai noteiktu nepārtraukta valdījuma vai izmantošanas faktisko ilgumu. Ja nepārvaramas varas rezultātā tiek pārsniegts Direktīvā minētā īstermiņa nomas līgumā noteiktais termiņš (30 dienas vispārējā gadījumā- kuģiem- 90 dienas), tas nekādi neietekmē transportlīdzekļa nepārtraukta valdījuma vai izmantošanas ilguma noteikšanu.

Lai novērstu neskaidrības un dažādas interpretācijas dažādās dalībvalstīs, regulā sniegts skaidrojums attiecībā uz to, kas ir restorānu un ēdināšanas pakalpojumi. Saskaņā ar 6.panta 1. daļu tie ir pakalpojumi, kuros ietilpst sagatavotas vai nesagatavotas pārtikas un/vai dzērienu, ko izmanto cilvēku uzturā, piegāde, kā arī pamatoti atbalsta pakalpojumi, kas nodrošina to tūlītēju patēriņu. Pārtikas un/vai dzērienu nodrošināšana ir tikai viens no komponentiem kopējā piegādē, kurā dominē pakalpojumi. Restorānu pakalpojumi ir šādu pakalpojumu sniegšana pakalpojumu sniedzēja telpās un ēdināšanas pakalpojumi ir šādu pakalpojumu sniegšana ārpus pakalpojumu sniedzēja telpām. 6.panta 2. daļā noteikts, ka sagatavotas vai nesagatavotas pārtikas un/vai dzērienu piegādi, neatkarīgi no tā, vai tā ietver vai neietver transportēšanu, bet neietver citus atbalsta pakalpojumus, neuzskata par restorānu vai ēdināšanas pakalpojumiem.

Regulā noteikti pakalpojumu sniegšanas vietas noteikšanas principi arī vairākiem pakalpojumiem, piemēram, pakalpojumam, ko sniedz piešķirot televīzijas apraides tiesības attiecībā uz futbola spēlēm, PVN atmaksas pakalpojumiem, ko sniedz citu valstu komersantiem, tekstu tulkošanas pakalpojumiem, kā arī citiem darījumiem. Regulu latviešu valodā var atrast šeit.